Runāju un klausos – visur ir depresija, veģetatīvā distonija vai totāla mētāšanās no viena emocionāla grāvja otrā. Kas ir noticis? Kāpēc tik daudzi cieš no depresijas? Vai tas ir no audzināšanas? Vai no nesaprastās sajūtas sabiedrībā? Vai no sevis nerealizēšanas un ie-ap-robežošanas? Arī mani ļoti bieži tirda nesaprotams drebulis. It kā gribas ko pateikt, bet negribas – atkal visi klups krāgā. Vilku bars! Mani ļoti sajūsmina tie gaišie, priecīgie un labu dodošie cilvēki, kas neuztraucas par vilku baru, bet piepilda sabiedrību ar pozitīvo. Pēc tam es domāju par sevi un ko es dodu citiem. Cik daudz laba, bet cik daudz arī ļauna varu pateikt, padomāt. Neiecietība, necieņa, nevēlēšanās apraut savu Ego. Un tāda ir - teikšu ļoti skaļi - visa sabiedrība. Katram ir savas lomas attiecīgajā vietā, sabiedrībā, situācijā, un tādi gaišie antiņi ir palikuši vairs tikai Raiņa lugās. Pa lielam, mēs visi kaut ko nievājam, nicinām, aprejam. Visa sabiedrība liekas, ka peld lielā negatīvisma plazmā. Nav naudas, nav saules, nav miera un atpūtas. Piemērs - sabiedriskais transports.. bēdu ieleja! Es to uztveru kā visskarbāko sabiedrības ekrānu. Mūlīši no darba, mūlīši uz darbu. Mūlīši pālī. 
Vēl mani traumē b e z g a l ī g ā un bezpalīdzīgā sūkstīšanās par valsti. Es tiešām esmu nogurusi no šīm negācijām un cenšos saprāta robežās no šīs informācijas telpas novērsties. Nu kāpēc blakus igauņu un leišu dobītes ir zaļākas? Nu kāpēc mums viss ir sūdīgi? Nu kāpēc? Vai tiešām tas Ego ir tik katastrofāls, ka neko jau vairs nevar izdarīt, lai otram arī būtu labi? Vai tad politiķi dzīvo citā valstī? Ir kāda paralēlā Latvija, kurā ir laba izglītība, attīstīta medicīna un visi priekā smej un dej? Kurā stikla kalnā man ir jāuzkāpj? Jo pagaidām liekas, ka ar vienu roku dod, ar otru ņem. Vai iedod ar vienu un tad ar abām atņem. Valsts ir cilvēki, un jocīgi, bet pēc loģikas šajā sadaļā ietilpst arī politiķi. Bet kurā mirklī tas viss sačakarējas? Vai tas nozīmē, ka mūsu vadoņi ir sabiedrības pārspīlēts atspulgs? Tad vajadzētu secināt tikai to, ka mēs visi jūtamies kaut kur lieki, kaut kā neiederīgi, neveikli. No tā citiem izaug liels Ego, kas kompensē tukšumu. Ego lieliski māk nedomāt par citiem. Ego māk nokāst piķi, iebāzt batonus ausīs un briesmīgiem vārdiem citus „norakt” komentāros. Un šīs trīs lietas attiecas tik pat labi uz politiķi, kā uz latvieti vulgaris. Jo, ja tā padomā, vai tad mēs viens otru arī tomēr nečakarējam uz velna paraušanu? It īpaši, piemēram, ja jāpārdod mašīna. Tad visiem ir „gaidāms ģimenes pieaugums”, citādi jau tik labu autiņu par miljonu neatdotu. Vai arī, ja ir runa par kādu darbu/ lietu. Kurš gan grib maksāt tik, cik prasa? Un ja vēl priekšā jauns un nerūdīts mākslinieks – tak lai strādā par brīvu, varētu jau tik priecāties par tik labu „praksi”! Bet kad pašam kaut kas jādara.. oi, tas jau būs dārgi. Bet arī jaunais mākslinieks ar bakalaura grādu savas prasmes ir ieguvis parasti 8 gados, un tas ir konstants darbs. Situācija tikai norāda uz Ego milzīgo, resno pēcpusi, kura netiek kustināta, bet tikai piebarināta. Un, kad paliek bailīgi, vajag tikai pariet. Tā liekas drošāk (vilku barā).


tomēr tas tukšums kaut kur iekšā paliek. Liekais cilvēks dzīvo nevis savu, bet Ego dzīvi. mums, sabiedrībai, trūkst mīļuma. trūkst fantāzijas un miera. trūkst empātijas.
bet, lai to iegūtu, jāpārvar pašam sevi. un es ir tuvāks nekā mēs.