Stāsts būs par sieviešu modi 19. gadsimtā, kad svarīga tērpa sastāvdaļa bija korsete, un modi īpatnējā veidā ietekmēja politika.
Viss sākās jau nedaudz agrāk, kad ļoti izaicinošo kreklkleitu jeb en chemise atļāvās demonstrēt Marija Antuanete.

Elizabetes Vigē – Lebrunas 1783. gadā gleznotais karalienes portrets baltā muslīna kleitā izraisīja plašu kritiku par to, vai šāds apģērbs ir karalienei piedienīgs, tomēr neformālā kreklkleita sasaucās ar jaunās republikas garu un tāpēc drīz vien tika plaši akceptēta.

Ampīra kleitai raksturīgs taisns piegriezums, kas izceļ sievietes trauslumu. Tās tika šūtas no ļoti viegliem un caurspīdīgiem audumiem, tādēļ liela nozīme bija apakšveļai, lai gan nerātnākās dāmas atļāvās neslēpt savus labumus. Tās pat mēdza saslapināt audumu, lai tas pieliptu miesai, bet citkārt dažas modes dāmas pat atļāvās diskrēti atklāt krūšgalus, velkot vakartērpus, kuriem bija dziļš dekoltē un īsas piedurknes.

Ampīra kleitas viens no galvenajiem ietekmju avotiem bija antīkā Grieķija un Roma, kuru modi interpretējot, kleitu piedurknes tika sastiprinātas ar nelielām sprādzītēm vai pogām. Ampīrs klasificējams kā vēlīna klasicisma izpausme, kurai raksturīga Napoleona impērijas diženuma reprezentācija, lai gan stilistiski tas sākās jau ātrāk, ap 1780. gadu, kas arī sasaistāms ar Lielās franču revolūcijas idejām par republiku un atsaucēm uz antīko.
Viskrāšņākās ampīra izpausmes saistāmas  Napoleona sievas Žozefīnes aizrautībā ar modi. Tērps kļuva arvien dekoratīvās un reprezentatīvāks.

19. gadsimta 20. gados parādās romantisms - vidukļa līnija pazeminās un modē nāk rišiņas un cakiņas. Gotiskā romantisma kleitām raksturīgas piedurknes, kas periodiski sasietas ar aukliņām.

30. gados modē valda bīdermeijers, kuram raksturīgas gigot jeb „jēra cisku” piedurknes, kuras 30. gadu beigās sasniedz savu maksimumu.

Kleitas garums ļauj koķeti atklāt potītes, kakla piegriezums uzsver plecu maigumu, bet iežņaugtais viduklis - jaunavīgumu. Rotājums pacelts līdz ceļiem, tā pastiprinot līnijas horizontālo efektu.

Šo modi drīz vien nomainīja agrīnā viktoriānisma gaume, kuras galvenais moto bija sievietes izsmalcinātība, pieticīgums un ģimeniskums. Sieviete sabiedrībā nu ieņēma „mājas sievietes” lomu, un arī tās tērpi atainoja viņas pasivitāti un neievērojamību. Viņas galvenais uzdevums bija noteikt mājas dzīvi, izrīkot kalpotājus un radīt bērnus, taču aizmirst par darba dzīvi. Šo modi ietekmēja jaunā Anglijas karaliene Viktorija, kura nebija modes dāma, bet ģimeniska sieviete.

Svārku garums sasniedza grīdu, un tie atkal ieguva smagumu un apjomu, kas lika sievietēm kustēties lēni un ar apdomīgu eleganci (to ietekmēja arī daudzie apakšsvārki). Zināmu noslēgtību piešķīra arī aubes ar platajām malām, jo sievietes bija spiestas skatīties tikai uz priekšu.

Nacionālās atturības kults 19.gs. 40. gadu beigās un 50. gados pārauga krāšņuma un bagātības pielūgsmē. Tajā liela nozīme bija Napoleona III Otrās republikas laikam un imperatores Eiženijas aizrautībai ar modi. 1850. – 1870. gadi modes vēsturē atzīmējami kā „Stīpu svārku ēra”.


Piecdesmitajos gados parādījās stīpu svārki – krinolīns, kas ļāva atbrīvoties no smagajām, antisanitārajām daudzo apakšsvārku kārtām. Tas, ka jaunradītajiem stīpu svārkiem bija vizuāli nevainojama zvanveida forma, lika sievietēm pieņemt blūmeres (garas, platas bikses, kuras galos sasien ar lentītēm un dekorē ar mežģīnēm), tomēr tikai par apakšveļu.
Agrīnie stīpu svārki tika darināti no dzelzs stieņiem, kam piemita nepatīkama tendence čīkstētu un pat sist pa apakšstilbiem. Konservatīvos vīriešus biedēja stāsti, ka zem svārku karkasa sievietes nēsājot „apakštērpu”, kas „sadalīts divos sektoros”, tādēļ viņi kā nu mācēdami centās apturēt šādas modes izplatību. Tomēr pamanāmās stīpu svārku priekšrocības lika ignorēt šo kritiku, un drīz vien čīkstošos dzelzs stieņus aizstāja vieglas tērauda stieples.
Viktorijas laika sabiedrībā arī valdīja dažādi ar krinolīnu saistīti „šausmu stāsti”, piemēram, ka sievietes spēcīga vēja laikā aizķērušās klinšu stāvajās nogāzēs. Vēl trakāks notikums šokēja sabiedrību, kad kādas sievietes krinolīns aizdedzies Santjago de Kompostelas katedrālē Spānijā, un ugunsgrēkā aizgāja bojā ap divtūkstoš cilvēku. Noraidošu attieksmi arī izpelnījās iespīlētais viduklis, jo tas mudināja pat dažas drosminieces piekrist ķirurģiskām operācijām, lai izņemtu dažas ribas, un būtu iespējams valkāt cieši savilktu korseti. Tērpa lielais apjoms ļāva tuvoties sievietei ļoti pieklājīgā attālumā – tik daudz, lai spētu noskūpstīt izstieptas rokas pirkstu galus.

19. gs. sešdesmito gadu vidū, Čarlza Vorta ietekmes rezultātā, svārku priekšpuse saplacinājās, un tā pamazām krinolīna ēra pārtapa turnīru modes proporciju pārspīlējumos. Iespējams, visiem jau bija apnicis šis pieklājīgais atstatums, un vīrieši vēlējās piekļūt tuvāk sievietēm (vai sievietes bija gatavas viņus pielaist tuvāk).

Sava laika sabiedrības uzskatu sistēmas ietvaros jaunradītais modes tērps tika uztverts kā bezkaunīgi erotisks izgudrojums. Tomēr turnīra bija modes stūrakmens no 1870. līdz 1890. gadam. Pirmā turnīra laikmeta modes tēla atspoguļotājs vizuālās mākslas jomā bija
Džeimss Tiso,
"Kuš! (Hush!)" (1875),
bet otrajā turnīru laikmetā šādu titulu izpelnījās Žoržs Serā, jo viņa radītā glezna „La Grande Jatte” (1884-86) uzskatāmi atspoguļo šajā desmitgadē noritējušās modes pārmaiņas.
Gadsmita beigās galvenās modes tendences noteica jūgendstils, kura tērps, kopš 1891. gadā izzuda turnīra un tai līdzi horizontāli izkārtotās drapērijas, iezīmēja smilšu pulksteņa siluetu, ar gludu svārku daļu un neizrotātu zvanveida formu, kas ciešāk piegulēja gurnu līnijai un radīja zīmīgo izliekumu. Kā, piemēram, Jeanne Hallée 1907. gadā radītajā kleitā:

Tā simboliski tika akcentēts jūgendstila biomorfo dabas formu kults, kas šeit izpaudās kā plaukstoša zieda kausiņš. Uzmanību pievērsa arī apjomīgās balonveida piedurknes, kas bieži šūtas no kontrastējoša auduma. Ar 1895. g. piedurkne gigot sasniedza gigantisku apmērus, bet jau pēc pāris gadiem to izmēri saruka.
Jūgendstila modē joprojām saglabājās korsete, un sievietes ķermenis tika nosaitēts vēl ciešāk kā agrāk. Viduklis sasniedza vēl nebijušus apmērus. Tādējādi šis siluets spēcīgi uzsvēra ķermeņa augšdaļu un apakšdaļu, viduklim spēcīgi kontrastējot ar izteiksmīgajiem apjomiem, un izceļot valkātājas sievišķību.

Tāda īsumā izskatās 19. gadsimta mode, kuras pārmaiņām interesanti un viegli izsekot, un īpaši interesanti pamanīt kultūras un politikas ietekmi uz tērpu, kas atspoguļo sievietes lomu sabiedrībā.

Anete Ozoliņa


Izmantotā literatūra:
1. Parute E. Stila un modes enciklopēdija. Rīga: Jumava, 2010.
2. Stevenson N.J. Modes vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.